Vēlos jums pastāstīt apbrīnojamu stāstu par kādu burvīgu jaunu meiteni no Poitīras. Tas notika vairāk, nekā pirms 120 gadiem, bet vēl šodien no dzirdēta mati ceļas stāvus.
Vienmēr liekas, ka vecāki ir vistuvākie un uzticamākie cilvēki , kuri mīl savus bērnus visu mūžu un vēl viņiem to labāko. Taču ne vienmēr. Tieši tā notika respektablu un dievticīgu buržuju meitas Blānšas Monjē dzīvē.
Monjē ģimene tika uzskatīta par labvēlīgu, un tai pilsētā bija laba reputācija. Ģimenes locekļi gāja baznīcā, bija laipni, ziedoja naudu un palīdzēja bērnu namiem.
Bet tad notika nelaime, viņu jaunā un skaistā meita Blānša kādu dienu pazuda bez pēdām. Gāja gadi, meiteni tā arī neizdevās atrast, un viņa tika uzskatīta par bezvēsts pazudušu.
Tā pagāja 25 gadi. 25 gadi! 1901.gadā policija saņēma anonīmu vēstuli, kurā tika teikts, ka Blānša atrodas ieslodzīta savās mājās. Jā, jā, viņu nebija nolaupījis kaut kāds psihopāts, viņas dzīvi bija pazudinājusi miesīgā māte, tā, kura katru svētdienu apmeklēja baznīcu un smaidīja svešiem cilvēkiem.
Pēc oficiālās versijas vēstules autors bija Blānšas brālis, kuram bija nelieli garīgās attīstības traucējumi. Uz to laiku ģimenes galva jau bija miris.
Poitīras likumsargi nekavējoties reaģēja un devās uz Montjē māju. Taču neviens no viņiem nebija gatavs ieraudzīt to, ko ieraudzīja.
Savulaik burvīgā skaistule ceturtdaļgadsimtu bija pavadījusi slepenā istabā bez saules gaismas un ar aiznaglotiem logiem. Pa šiem gadiem viņa bija pārvērtusies par slimīgu sievieti, kas svēra vien 24 kilogramus. Apkārt bija netīrība, atkritumi…
Apbrīnojami, bet pa to laiku, kamēr policija atradās mājā, Blānšas māte nesteidzīgi malkoja svaigi uzvārīto rīta kafiju.
Izglābtā sieviete tika sasegta ar segām un nogādāta hospitālī, kur viņa beidzot varēja normāli paēst un nomazgāties. Taču, diemžēl, sievietes prāts bija aptumšojies. 25 gadi vientulībā…, žurku sabiedrībā…
Par to rakstīja visas vietējās avīzes, nosodot Blānšas tuvinieku necilvēcīgo rīcību. Tomēr tas nespēja atgriezt ne aizgājušo laiku, nedz arī padarīja bijušo gūstekni laimīgu.
Viņa tā arī nespēja atgriezties normālā dzīvē un pēc dažiem gadiem nomira. Visticamāk, viņa tā arī nesaprata, ka viņas mīļotais bija miris jau daudzus gadus…
Par vainīgu meitenes ieslodzīšanā tika atzīts viņas brālis Marsels, taču psihisko noviržu dēļ viņš tā arī palika nesodīts. Arī Blānšas māte tika atzīta par līdzvainīgu, taču uz to brīdi viņa bija jau nāvējoši slima un pēc divām nedēļām nomira.
Jūs jautāsiet, kāds tad īsti bija iemesls tik necilvēcīgai rīcībai?
Mīlestība… Jauniņā Blānša atļāvās iemīlēties advokātā, kam bija revolucionāri uzskati. Runāja, ka viņai pat esot piedzimis bērns, kura tālākais liktenis nav zināms. Tādu negodu māte nespēja pārdzīvot, tāpēc nolēma sodīt meitu par amorālu uzvedību. Viņa Blānšu ieslodzīja ar klusējošu tēva un brāļa piekrišanu.